Karina

Faļkenšteina

 

Ceļš

Viņš meklēja savu ceļu. Savu ceļu dzīvē. Un lai to atrastu, bija gatavs iet tālu tālu. Viņš ilgu laiku pavadīja ceļojumos un redzēja daudz dažādus ceļus. Bet tie visi viņam bija sveši.

 

Viņu pārņēma izmisums. Viņam likās, ka pa visiem ceļiem kāds jau iet. Un tikai viņš nekādi nespēj atrast savu ceļu. Taču viņš nepadevās un turpināja meklēt. Laiks gāja. Reiz viņam šķita, ka viņš beidzot ir izgājis uz sava ceļa. Viņš jau bija nogājis diezgan garu ceļa gabalu, kad pēkšņi pamanīja, ka viņam pa priekšu kāds iet. Tā bija meitene. Viņa gāja tik pašpārliecināti, it kā nemaz nešaubītos, kas šis ir tieši viņas ceļš. Viņš paātrināja soli un panāca meiteni.

 

- Saki, vai šis ir tavs ceļš?

- Jā, - ar prieku atsaucās meitene.

- Bet kāpēc es tevi šeit neesmu redzējis agrāk?

- Katrs iziet uz ceļa savā vietā, - viņa atbildēja,  - ceļa sākums katram ir atšķirīgs.

 

- Bet varbūt tas ir mūsu kopējais ceļš? - viņš apjautājās ar cerību.

- Es skaidri zinu, ka šis ir mans ceļš, - meitene atbildēja, pašūpojot galvu,- ja tu iesi ar mani, tu varēsi tikai pavadīt mani manā ceļā. Katram no mums ir savs ceļš…

 

Kādu laiku viņi gāja klusējot.

- Es baidos, ka esmu nokavējis un visi ceļi jau ir aizņemti, - viņš skumji sacīja.

Meitene paskatījās uz viņu.

- Ceļi ir aizņemti ne jau tādēļ, ka tu būtu nokavējis, bet gan tāpēc, ka tie nav tavi.

 

Viņš iegrima domās.

- Bet kāpēc vispār ir tik daudz ceļu?

- Lai cilvēkam būtu izvēle.

 

Viņi aizgāja līdz pagriezienam un apstājās.

- Kāpēc gan nevar uzreiz sākt iet tieši pa savu ceļu? - viņš atkal uzdeva jautājumu.

- Katram no mums ir savs gājums līdz savam ceļam. Gadās, - meitene turpināja, - ka mēs uzreiz nemaz nevaram to atpazīt, gadās, ka mēs tam vēl neesam gatavi…

 

- Bet kā tad lai starp tik neticami daudziem ceļiem atrod tieši savējo? - viņš iesaucās.

Meitene pasmaidīja.

- Nemeklē ne ar acīm, ne prātu, bet gan ar sirdi.

Viņa pastiepa viņam roku.

- Ar dievu! Mans ceļš iet tālāk un es nedrīkstu atpalikt, man jāiet kopā ar to.

To pateikusi, meitene turpināja savu ceļu. Taču nogājusi dažus soļus, viņa pagriezās.

- Bet zini, svarīgi taču ir ne tikai atrast savu ceļu. Ļoti svarīgi ir, kā tu to noiesi…