Karina

Faļkenšteina

 

Divas zvaigznes

 

 

Meitene jau ilgi un smagi slimoja ar nezināmu slimību. Viņas vecāki ļoti uztraucās un pārdzīvoja par viņu. Viņi vadāja viņu pie slaveniem ārstiem, taču arī vislabākie no viņiem tikai noplātīja rokas. Ārsti nespēja atklāt slimības cēloni. Meitenei bija zudusi apetīte, viņa dzisa acīm redzami. Tā gāja dienas, nedēļas, mēneši. Meitene nekad vairs nesmaidīja.

 

Reiz naktī meitene pamodās no tā, ka liegs vējiņš glāstīja viņas sprogainos matus. Viņa ar grūtībām piecēlās, lai aizvērtu logu. Raugoties tumšajās naksnīgajās debesīs, meitene pamanīja mazu zvaigznīti. Meitene nodomāja, ka kāds šobrīd tāpat kā viņa neguļ. Viņai kļuva tā kā mierīgāk ap sirdi un viņa ātri vien aizmiga. Tik cieši meitene jau sen nebija gulējusi. Viņai rādījās brīnumaini sapņi. Pamodusies, viņa pasauca mammu. "Es redzēju sapnī, ka zvaigznes ēd apelsīnus, - teica meitene, - tagad es arī tos ēdīšu". Viņas mamma bija ļoti pārsteigta. Viņa aizsteidzās uz veikalu pēc apelsīniem, jo meitene jau tik sen neko nebija lūgusi.  

 

Nākamajā naktī meitene atkal kaut kāpēc pamodās. "Jāpaskatās, kā manai zvaigznītei klājas", – viņa nodomāja. Meitene atvilka aizkarus un gandrīz uzreiz ieraudzīja debesīs vakarējo zvaigzni. Šķita, ka tā nedaudz pieņēmusies svarā. "Bet vai tu zini, ka man tagad arī garšo apelsīni, tie patiesi ir ļoti garšīgi! - sacīja meitene, - mamma saka, ka tajos ir daudz vitamīnu. Un rīt viņa man vēl tos nopirks! Bet vai tev rītdienai pietiek apelsīnu?" Mazā zvaigznīte atbildot viņai uzzibsnīja. "Tad jau viss ir kārtībā. Ar labu nakti, manu zvaigznīt!" - čukstus sacīja meitene un devās galēt.

 

Meitenes vecāki nevarēja saprast, kas noticis ar viņu meitu. Meitene strauji sāka atlabt. Un ikreiz pirms gulētiešanas meitene gaidīja līdz debesīs parādīsies viņas zvaigzne. Tad viņa nomierinājās un ļoti ātri aizmiga. Vecāki nesaprata šo rituālu, bet meitai netraucēja, jo redzēja, ka viņai tas nāk tikai par labu. 

 

Un tad pienāca laiks, kad meitene jau pilnībā bija atguvusi savu agrāko izskatu. Viņas vaigos parādījās sārtums, bet uz lūpām kā agrāk rotājās smaids. Viņas mazā zvaigznīte tagad spoži mirdzēja debesīs. Arī meitene izstaroja to īpašo iekšējo gaismu, uz kuru visi tā tiecas. Viņas dzīvē sāka parādīties jauni un interesanti cilvēki, un starp viņiem - viens lielisks draugs. Meitenei ar viņu bija tik labi, ka jau divas naktis viņai aizmiga, domājot tikai par viņu, un bija piemirsusi palūkoties, kā klājas viņas zvaigznei. Trešajā naktī meiteni, tāpat kā toreiz, pamodināja silts liegs vējiņš. "Mana zvaigznīte! Es par viņu esmu pavisam aizmirsusi!" - viņa iesaucās. Meitene pieskrēja pie loga un atvilka aizkarus. Debesīs staroja divas zvaigznes. Viņas zvaigzne nebija viena! "Kas gan ir tev blakus?" - viņa izbrīnījās. Zvaigznīte neko neatbildēja un tikai mīļi pamirkšķināja. Divas zvaigznes staroja blakus, it kā būtu sadevušās rokās.

Meitene pasmaidīja. Šķiet, viņa uzminēja, kā zvaigzne ir tā otra…