Karina

Falkenšteina

Maijpuķītes

 

 

Man ir īsts draugs. Mani sauc Anika, bet manu draugu - Rons. Mēs draudzējamies droši vien jau simts gadus. Un es skaidri zinu, ka tad, kad mēs būsim pavisam pieauguši un pat veci, mēs vienalga būsim kopā, jo īsta draudzība ir taču uz mūžu.  

 

Pasaulē ir tik daudz visa kā interesanta, bet tā nu sanāk, ka mēs kaut ko mīlam īpaši stipri. Man liekas, ka Rons par visu vairāk mīl spēlēt futbolu. Viņš futbola laukumā allaž izskatās tik laimīgs! Bet, kad es reiz pajautāju Ronam, kāda ir viņa vismīļākā nodarbošanās, viņš man tikai uzsmaidīja. Man pašai visvairāk patīk fotografēt maijpuķītes! Man ir pat īpašs albūms, kur es katru gadu ielieku jaunu manu mīļo puķu fotogrāfiju. Taču šoreiz viss sanāca kaut kā pavisam citādāk.  

  

Bija silta pavasara diena. Un beidzot bija uzplaukušas pirmās maijpuķītes. Es nevarēju vien nociesties, kad beidzot tās varēšu nofotografēt! Piespriedusi pie krūtīm fotoaparātu, es skrēju uz parku. Aiz kaut kā aizķēros un pakritu. Fotoaparāts izkrita man no rokām un sasitās… Es gulēju uz asfalta un nespēju piecelties kājās. Es reti raudu, bet man tik ļoti sāpēja un es jutos tik nelaimīga, ka asaras sāka tecēt pašas no sevis.    

 

Es smagi savainoju kāju, un ārsts noteica, ka trīs mēnešus es nedrīkstēšu iziet no mājām. Es tam nespēju noticēt! Jo tad, kad es būšu atlabusi, maijpuķītes jau būs pārziedējušas! 

 

Istabā valdīja klusums. Liegs vējiņš šūpoja atvērtā loga aizkaru. Saulstari slīdēja pa galdu un uz tā gulošo albumu ar maijpuķīšu fotogrāfijām. Es gulēju, paslēpusi galvu zem segas. Tik slikti man vēl nekad nebija bijis!    

 

Pēkšņi es atcerējos, ka šodien Ronam ir šīs sezonas izšķirošā futbolspēle. Es jau sen biju apsolījusi viņam atnākt uz šo spēli. Es iedomājos, cik viņš būs vīlies, kad aptvers, ka manis nav!.. 

 

Pie durvīm kāds pieklauvēja. Es biju pārliecināta, ka tā ir mamma. Bet durvis atvērās, un es ieraudzīju Ronu! Viņam rokās bija maijpuķītes. Es apjuku, viņam taču tagad bija jābūt futbola laukumā!

 

- Kā tu jūties, Sienāzīt? 

 

Rons vienmēr man izdomāja kaut kādas iesaukas, un šī bija viena no viņa mīļākajām.  

- Godīgi runājot, ne visai, - es bēdīgi atteicu. 

 

Un tad Rons pasniedza man puķes. Mazie baltie zvaniņi klusītiņām šūpojās tievajos kātiņos. To maigā smarža piepildīja istabu.   

 

Maijpuķītes! Mani pārņēma tāds prieks un siltums! Un pat sāpes kājā gandrīz pavisam norima. Rons ilgi sēdēja ar mani. Mēs pļāpājām par visu ko, un viņš mani smīdināja ar saviem stāstiem par jocīgiem atgadījumiem treniņos.  

 

Šogad man vairs neizdosies nofotografēt maijpuķītes parkā, bet toties tās tagad stāv šeit, manā istabā. Ne jau nejaušības pēc Rons man atnesa tieši šīs puķes…   

 

Es atkal jutos laimīga. Un tā priecājos, ka Rons ir blakus, bet jutos arī vainīga: manis dēļ viņš netika uz izšķirošo spēli. Kad es sāku par to runāt, Rons mani pārtrauca:


- Tagad tas nav svarīgi! Man priekšā vēl simtiem spēļu! Galvenais, lai tu ātrāk izveseļotos! Es rīt noteikti pie tevis atnākšu. 

 

Jau aizgājis līdz durvīm, Rons pēkšņi pagriezās:

 

- Vai atceries, kā tu man reiz pajautāji, kāda ir mana vismīļākā nodarbošanās?

 

- Protams, – es pamāju ar galvu, - tu man toreiz tā arī neatbildēji. 

 

Rons apmulsis pasmaidīja: 

 

- Mana vismīļākā nodarbošanās - ir būt ar tevi...