Karina

Falkenšteina

 

 Vilcieni

 

 

Vēl divi pakāpieni! Bet nav vairs spēka paskriet…  Vecotēv! – Es ar sparu pagrūdu durvis. Pašūpojušās, durvis ar joni atsprāga vaļā. – Ritenis! Tas ir salauzts! – Mani kliedzieni atbalsojās putekļainajos bēniņos. Dedzinošas aizvainojuma asaras ripoja no acīm, un es tās nespēju apturēt. Plaušās ielauzās pazīstamā vecu grāmatu, rūsas un koksnes smarža.

 

Vectēvs sēdēja pie galda, kas bija pilns ar instrumentiem, un cilāja apdilušus radioaparāta vadus. Nāc iekšā – mierīgi sacīja vectēvs, neatraujot skatienu no vadiem.   

 

– To vairs nevar salabot! Rāmis ir saliekts! Viss pagalam! – kliedzieni smacēja mani.

 

– Uz galdiņa ir zeļonka, – vectēvs mani pārtrauca, tā arī nepacēlis galvu.

 

Es metos pie galdiņa un uzreiz paklupu, aizķēries aiz kaut kādas kastes. Kā šeit atrodas vieta tādam lērumam lietu?! Ar elkoni es aizķēru plauktu un gandrīz nogāzu uz tā stāvošo vilciena modeli. Visi bēniņi bija aizkrāmēti ar vilcieniem. Tie bija visur – uz plauktiem, palodzēm, skapjos. Ar vilcienu fotogrāfijām, attēliem, pastkartītēm bija apkarinātas visas sienas. 

 

Es paņēmu pudelīti ar zeļonku un atskrūvēju vāciņu. Mani džinsi bija saplēsti, no skrambas uz ceļgala sūcās asinis. Zeļonka sāpīgi koda, es sakodu lūpas. Pa mazo jumta lodziņu skaļi bungāja lietus. Senlaicīgā lampa ar nobružātu apzeltījumu meta rudus atspulgus uz bēniņu sienām. Es noslaucīju slapjās acis piedurknē un man beidzot kļuva vieglāk elpot.

 

– Vitaļik, padod man, lūdzu, krusta skrūvgriezi!

 

Es negribīgi sāku rakņāties instrumentu kastē. Man nācās no tās izvilkt gandrīz visu, līdz es beidzot pašā kastes dibenā atradu skrūvgriezi. Es to pasniedzu vectēvam un, tikko apsēdies uz taburetes, izdzirdu:

 

– Tas nav īstais, man vajag lielo ar zilo rokturi – vectēvs pastūma brilles uz paša degungala.

Es taču to varēju paredzēt, vajadzēja uzreiz atnest visu kasti.

– Vectēv, bet ko man iesākt bez riteņa?

– Jaunais cilvēk, es joprojām gaidu skrūvgriezi ar zilo rokturi! - neatlaidīgi sacīja vectēvs.

Saraucis uzacis, es atkal sāku rakņāties instrumentu kastē. Šoreiz man ātri vien paveicās: es uzreiz ieraudzīju zilo rokturi  pašā priekšā.

– Paldies, lūk, tas ir tieši tas, kas vajadzīgs! – nopriecājās vectēvs un sāka atskrūvēt radioaparāta šasijas detaļas.

– Vecotēv, nu ko tu ņemies ar to veco aparātu? To vajag vienkārši izmest!

Nespēju atcerēties nevienu dienu, kad vectēvs kaut ko neremontētu. Nezinu, kur viņš atrada visas tās lietas, kas bija jālabo. Varbūt nevis viņš tās atrada, bet tās atrada viņu... 

Vectēvs nogrozīja galvu. – Es neizmetīšu šo uztvērēju, es to salabošu.

Man apnika sēdēt uz vietas, es piegāju pie loga un sāku pētīt vilcienu modeļus uz palodzes. – Vectēv, bet kāpēc tu kolekcionē tieši vilcienus?

Pirmoreiz, kamēr biju šeit, vectēvs novērsās no radiouztvērēja – Kāpēc tieši vilcienus? – viņš uzmanīgi paskatījās uz mani. – Tie dāvā brīvību. Pateicoties tiem, var aizceļot kur vien ienāk prātā. Tu pats izvēlies savu vilcienu un savu maršrutu.

No uztvērēja atskanēja dobjš troksnis. Pēc tam kļuva sadzirdama šņākoņa un brakšķi un tad radio atkal apklusa.

– Es taču teicu, ka šis uztvērējs nav nekam derīgs!

Vectēvs pasmīnēja. – Es vēl neesmu pabeidzis. – Un viņš atkal sāka pārbaudīt kārtējo radio shēmas mezglu.

Lietus aiz loga pastiprinājās. Lietus lāses, spēlējoties un viena ar otru sacenšoties, izplūda pa stiklu. Kam līdzinās šie ūdens raksti? Mākonim? Kokam? Vilcienam?

Atskanēja valša melodija un vīrieša balss paziņoja, ka šodien pilsētā atklāta grāmatu izstāde.

 

– Nu lūk, gatavs, – noņemdams brilles un slaucīdams rokas, vectēvs pasmaidīja,  – radio atkal dzīvo.

 

Es klusēju. Par to, ka vectēvs salabos uztvērēju, es patiesībā ne mirkli nešaubījos. Vectēvs var salabot pat tādas lietas, kuras, šķiet, nekas vairs nespēj glābt. Vectēvs grozīja ritentiņu, stacijas nomainīja viena otru. Vecie bēniņi pildījās ar jaunām skaņām, melodijām un balsīm.

Es jau gāju ārā pa durvīm, kad vectēvs mani uzrunāja. – Vitaļik, es tev gribu kaut ko uzdāvināt. Viņš paņēma no plaukta un pasniedza man zilo vilcienu. Šis modelis bija vectēva kolekcijas lepnums, agrāk viņš to pat aiztikt neļāva.

Lietus vēl joprojām nežēlīgi bungoja pa trotuāru, kad es izgāju ārā. Man ar grūtībām izdevās vilkt manu salauzto velosipēdu pa peļķēm. Viens ritenis gandrīz nemaz negriezās. Pienācis pie savas mājas, es ar rūgtumu nosviedu velosipēdu slapjajā zālē. Istabā izņēmu no mugursomas zilo vilcienu un ilgi uz to skatījos. Gara manam acīm slīdoja stacijas. Vilciens sāka uzņemt ātrumu un, lūk, mēs jau traucāmies uz priekšu, es izlīdu pa logu, vējš pūta man sejā. Stacijās stāvēja cilvēki, daži māja man ar roku, daži kaut ko uzsauca, bet es nevarēju sadzirdēt vārdus.  

 

Vilciens turpināja traukties uz priekšu, bet es skrēju pagalmā. Velosipēds uzticami gulēja tajā pašā vietā, kur es to biju nometis. Atstiepis instrumentu kasti, es sāku atskrūvēt aizmugurējo riteni. Es zinu. Es neceļošu ar vilcieniem. Viss ir pavisam vienkārši. Es došos ceļā ar savu velosipēdu. Un tas neko nozīmē, ka tas šobrīd ir salauzts. Es to salabošu. Es esmu neatlaidīgs, tas manī no vectēva.